Man liekas interesantas vāciešu ēšanas tradīcijas. Piemēram, brokastis – uz galda tiek likts šokolādes un riekstu krēms, ievārījumi, maizītes, desa, siers. Es mājās ēdu savādāk – šķēli rupjmaizes un viss, bet šeit brokastis ir bagātīgas. Arodizglītības centrs ir patiešām iespaidīgs, jo audzēkņi savus darbus veic reālā vidē, kādā viņiem būs jāstrādā nākotnē. Audzēkņu darbi tiek izlikti gaiteņos esošajos skatlogos. Manuprāt šādi var labāk sagatavoties nākotnes profesijai. Apbrīnojami, ka tik daudz var iemācīties tik ļoti īsā laikā.

Torgau ir pilsēta ar gadsimtu elpu. Man ļoti patika Lutera baznīcā. Fantastiski tā stāvēt baznīcā, kurā runājis pats Luters, kurā izskanējušas viņa pirmās idejas, aizsākusies luterāņu ticība, kurai pievienojušies tik daudzi cilvēki. Atgriežoties mājās sekoja debešķīgs notikums – pelde baseinā. Sajūta debešķīga. Pirmo reizi mūžā peldēju septembrī. Pie Kibica ezera pirmo reizi spēlēju minigolfu. Man patika – relaksējoši un ļoti interesanti – censties izdomāt īsto veidu, kā visātrāk bumbiņu iesist bedrītē.

Šodien bija pirmā diena, kad nopietni ķērāmies klāt mūsu galvenajam uzdevumam – spēļu izgatavošanai. Pēc sākotnējiem norādījumiem likās, ka darbs būs grūts un ļoti laikietilpīgs. Taču atlika tikai nedaudz ievingrināt roku un priekšstats pilnībā mainījās. Vislabāk man patika strādāt ar frēzi. Lai gan esmu meitene un meitenēm šādi darbi nav īsti piemēroti, man tas padevās ļoti labi. Es izveidoju visu zīmējumu, kurš paredzēts spēles aizmugurē. Darbu vadītājs mani uzslavēja un pat paspieda roku. Divu dienu laikā mans priekšstats par namdara profesiju ir pilnībā mainījies. Agrāk man likās, ka šāda nodarbošanās nav nekas īpašs un to izvēlas cilvēki, kuri negrib mācīties, taču tagad šī aroda pārstāvjus uztveru kā īstus māksliniekus. Tas ir vienkārši apbrīnojami, cik daudz var iedarīt cilvēka rokas. Un tagad es zinu, ka arī manas. Pēc čaklā darba sekoja ekskursija pa Hercbergu. Visspilgtāk atmiņā palikusi baznīca, kurā mēs bijām. Gleznojumi uz griestiem veidoti 1350. gadā un joprojām ir saglabājušies. Tiesa gan, baznīcā ir bijusi restaurācija, taču ir apbrīnojami, ka baznīcā nav atļauts izmantot nekāda veida apsildīšanu, lai šos senos griestu gleznojumus nesabojātu. Vakarā pie Kibica ezera vakariņojām, speļējām volejbolu un peldējāmies. Turpat parkā bija daudz cilvēku. Viņi vienkārši sēdēja un atpūtās. Lūk, vāciešiem piemīt tas, kā nav latviešiem – viņi pat darba dienā prot apsēsties un atpūsties.

Rīts kā iepriekš sākas ar brokastīm un ceļu uz Hercbergu. Šodien notika otrā vācu valodas nodarbība. Tā kā es skolā gadu vācu valodu jau esmu mācījusies, daudz kas man nebija jauns, taču es jau šo divu nodarbību laikā esmu paplašinājusi savas zināšanas. Piemēram, šodien uzzināju, ka frāzi „bez piecpadsmit seši” neizrunā kā „Viertel vor sechs”, bet gan „drei Viertel sechs”. Iepriekšējā variantā runājot tikai iebraucēji. Iemācījos arī to arodu nosaukumus, kurus var apgūt Herzbergas arodģimnāzijā. Vācieši ir ārkārtīgi precīzi – visam jānotiek laikā un tieši tik, cik paredzēts. Pēc tam varēju turpināt savu jau iecienīto nodarbi – frēzēšanu. Darbs rit ļoti raiti, un drīz jau varēsim uzsākt spēles krāsošanu. Hercbergas botāniskais dārzs ir patiešām iespaidīgs. Gids mums minēja daudzus vēsturiskus faktus, taču galvenokārt atmiņā palicis tieši pašu acīm redzētais. Piemēram, retā zaļā roze, milzīgie begoniju krūmi un milzīgu teritoriju iekarojušās savvaļas efejas. Dārzs ir patiešām brīnišķīgs, un tik daudzus un dažādus augus un tik veiksmīgu to izkārtojumu redzēju pirmo reizi.

Rīta pusē devāmies ekskursijā uz uzņēmumu „Schiffler”, kurā ražo mēbeles bērnudārziem un veco ļaužu pansionātiem. Uzņēmumā mums bija lieliska iespēja redzēt, kā rodas vairums mēbeļu, kuras sastopamas arī mūsu mājās – skapji, galdi, u.c. Visinteresantākais man likās process, kurā ar CNC tehnoloģiju kokā izurba caurumus. Interesanti salīdzināt, cik ātri un precīzi to izdarīja iekārta un cik salīdzinoši lēni ar urbi un koka klucīti to darīja mūsu zēni kokapstrādes darbnīcā. Bija ļoti aizraujoši redzēt, kā CNC iekārta darbojas. Pusdienas ieturējām kafejnīcā, un pie sienām pamanīju volejbola sacensību diplomus, kas ļauj secināt, ka falkenbergieši šo sporta veidu ir iecienījuši. Tad sekoja dienas interesantākais piedzīvojums – plostu taisīšana. Bija ļoti aizraujoši no it kā vecām un vairs neizmantojamām lietām – veciem dēļiem, virvēm un mucām veidot plostu. Man patika, ka mums iemācīja siet mezglus, kurus es pati nekad nebūtu iedomājusies uzsiet. Jauki arī tas, ka mēs paši varējām izdomāt, ko un kā darīt un mums nekas netika teikts priekšā. Pēc plosta pabeigšanas plostojām pa Melno Elsteri, kas bija ļoti aizraujoši, jo nepārtraukti bija jāizvairās no zālēm un krastiem.

Šorīt, kā katru rītu, mūs lutināja ar lieliskām brokastīm. Šodien brokastojām ātrāk, jo jāpabeidz darba tehniskā puse, respektīvi, jāpabeidz iefrēzēt zīmējumu, jāielīmē līstes un jāpabeidz citi ar spēles pamatu saistītie darbi. Šodien man sevišķi patika strādāt, jo visi ļoti aizrautīgi bija iegājuši savā darbā, lai pēc iespējas ātrāk un ārēji pievilcīgāk paveiktu savu darbu. Domāju, ka galu galā tas mums patiešām izdosies. Pusdienās ēdām kartupeļu klimpas, kas man ne sevišķi garšoja, bet tās Vācijā ir iecienītas, tāpēc bija interesanti pagaršot ko jaunu, un tā vēl vienā veidā pabaudīt vācu kultūru. Pēcpusdienā apmeklējām uzņēmumu „TEBA”, kurā ražo logus un durvis. Man patika vērot, kā tāda tik pašsaprotama lieta kā pakešu logi. Šis laiks Vācijā manuprāt manā dzīvē iezīmēsies kā posms, kurā burtiski katru dienu uzzinu ko pilnīgi jaunu par pašsaprotamām lietām.

Jau 10 dienas Vācijā, kā vienmēr sākas ar brokastīm. Tad mums bija spēle ar nosaukumu „Dārgumu meklēšana”. Tajā es ieguvu jaunas prasmes – iemācījos rīkoties ar GPS navigācijas iekārtu. Un , kā izrādījās, tas nemaz nav tik sarežģīti. Galamērķis atradās kādā vecā lidlaukā, kuru savulaik izmantoja krievu armija. Staigājot pa 3 km garo skrejceļu un garām lidmašīnu angāriem, atkal pārņēma „Gadsimtu elpas” sajūta. Mēs tur tā vienkārši pastaigājāmies, taču kara laikā šeit pacēlās krievu lidmašīnas, kuras izrādījās tik liktenīgas daudziem cilvēkiem. Šādu objektu apmeklēšana liek priecāties, ka mēs dzīvojam laikā, kurā prioritāte ir miers pasaulē. Pieņemšanā pie Falkenbergas pilsētas mēra Kvika kunga bija iespēja iepazīt daudz ko jaunu par Vācijas izglītības sistēmu, jo mērs bija ļoti jauks un atsaucīgs cilvēks, ar prieku atbildēja uz mūsu jautājumiem un uzklausīja mūsu viedokli. Šīs vizītes laikā sāku apsvērt iespēju apgūt augstāko izglītību Vācijā, jo, kā izrādās, mācību stipendija ir no 600-800 eiro. Mērs arī sacīja, ka ar prieku mūs atkal sagaidītu Falkenbergā. Pēc tikšanās devāmies turpināt darbu pie spēļu izgatavošanas. Galveno darbu jau esam padarījuši, atlicis paveikt vien tādus nieciņus – nolakot un piesiet rokturus, ar kuriem spēle tiks darbināta. Brīvajā stundā devāmies uz pilsētu, un ieejot rotaļlietu veikalā, pārdevēja mums jautāja, no kurienes mēs esam. Izrādās, viņa par mūsu projektu bija dzirdējusi. Sirsnīgi atvadījāmies un viān mums novēlēja veiksmi. Dienas noslēgumā apmeklējām dzelzceļa muzeju Falkenbergā, Tas bija ļoti izglītojoši. Mums pat bija iespēja iekāpt kara laika vilciena vagonā.

Pēdējā diena Vācijā, šī projekta ietvaros. No rīta braucam uz darbnīcu, kur pabeidzām lakot spēles. Tad, atkal ļoti sirsnīgi, pateicāmies darbnīcas vadītājam Frankam. Apbrīnojami, cik maz vajag, lai kādam pieķertos – daudziem bija acīs asaras. Arī Franks kopā ar mūsu skolotājiem un Ginteru bija mums sagatavojis pārsteigumu – kalendāru 2010. gadam ar bildēm no projekta. Tas ir tik ļoti jauki. Nākošgad mēs katru dienu varēsim atcerēties šo brīnišķīgo laiku, kas pavadīts Vācijā. Pēc tam devāmies apciemot MAGE firmas vadītāju, kurš mūs uzaicināja pie sevis un atļāva apskatīt pili, kura pieder viņam. Pils bija patiešām fantastiska. Tieši tāda, kādu es vienmēr esmu iedomājusies, lasot pasakas par karaļiem un princesēm. Viss tik grezns un smalks. Prieks, ka mums bija ļauts pabaudīt augstākās sabiedrības ērtības. Vēlāk devāmies ilgi gaidītajā braucienā uz Bad Liebenverdas akvaparku „Wonemar”. Akvaparks bija pasakains. Īsta paradīze – dziļš baseins, pludmales imitācija ar visiem viļņiem, upe, āra baseins ar strūklakām, minerālu un sāls baseiniem, sauna, fitnesa zāle. Viss ideālai atpūtai, ko mēs arī no sirds izbaudījām.

Tā nu šī lieliskā projekta noslēgums ir klāt. Rīts sākās kā parasti, ja nu vienīgi pie brokastu galda visi bija mazliet klusāki nekā ierasts. Kā nekā – šīs bija pēdējās, mums nu jau ierastās brokastis Vācijā. Devāmies uz Astrīdas Lindgrēnas sākumskolu Falkenbergā. Mūsu uzdevums bija atdāvināt spēles un tās prezentēt skolas bērniem. Bija tik patīkami redzēt, ka bērniem spēles tiešām patīk, un kādu ieinteresētību tās viņos rada. Tāda īsta, labi padarīta darba prieks. Un arī brīdis, kad uz spēlēm mums bija jāatstāj savi paraksti, bija ļoti saviļņojošs – bērni skatījās uz mums un centās izlasīt mūsu vārdus. Un viņiem tas labi izdevās. Kad devāmies prom, vairāki mazie pienāca mums klāt un paspieda roku. Tas bija tik ļoti mīļi. Kad bijām atvadījušies, devāmies uz skolas filiāli Elsterverdā. Tur mūs sagaidīja skolas direktors un, kārtējo reizi šai projektā, šokēja ar skaitļiem un informāciju par Vācijas izglītības sistēmu. Projekta laikā esmu uzzinājusi ļoti daudz jauna tieši par izglītības sistēmu un apsveru iespēju par mācīšanos, kā arī karjeras un patstāvīgas dzīves veidošanu tieši Vācijā. Mani fascinē Vācijas daba, skaistās, koptās pilsētas un laipnie cilvēki, un es esmu laimīga un pateicīga par to, ka man bija iespēja divas nedēļas dzīvot šeit, piedalīties projektā un apgūt daudz ko jaunu.